Apsveikumi, dzejoļi Latvijas valsts svētkos

Tautas lūgšana

Darbs – mūsu dzīvība,
Drosme un brīvība,
Topiet jūs Latvijai
Pamats un spēks!

Jūra kā viļņus veļ,
Ozols kā galvu ceļ –
Stipra, lai aug un zeļ
Latvijas valsts!
(Kārlis Jēkabsons)

Ja mazmazbērnos tautu saglabāsim,
Tad piepildīsies mūsu sūtība
Un pastāvēšana kļūs būtība,
Kaut sadegt mums kā ugunskurā tāsīm.

Mēs zudīsim, kā liktens to ir lēmis,
Bet tautai augt un zemei pildīties,
Pie Latvijas kā mātes sildīties
Gan dzīvajiem, gan tiem, ko kaps jau ņēmis.
(Jānis Sirmbārdis)

Mana dziesma

Kam savu dziesmu es dziedu?
Es dziedu to smilgām un zālei.
Un paceplīšiem uz zara.
Un vējam. Un zilajai tālei.

Un kūpoša lazdu krūma
dzeltenajam puteklītim
un sūnu lācīšam zaļam.
Un dziestošam auseklītim.

Un baltajai brīnumu pilij,
kas zvaigznēs un ugunīs visa.
Un neprātam, spāru, kas rauca.
Un sirdij, kam gaisma dzisa.
(Fricis Bārda)

Še, kur līgo priežu meži

Še, kur līgo priežu meži,
Esmu dārgām saitēm siets.
Šī ir mana tēvu zeme,
Esmu dzimis gaujmaliets.

Svešās zemēs esot jauki.
Daudz, jo jauki brīnumi.
Augsti kalni, plaši lauki,
Greznām puķēm rotāti.

Bet, kas svešas zemes, salas
Man ar savu greznumu,
Ja es še pie Gaujas malas
Dzirdu latvju valodu.

Sveika, Gauja! Plūsti knaši
Tur, kur Baltā jūra iet!
Gadu simteņiem, lai braši
Latvju tauta zeļ un zied!
(Rieteklis)

Bez dzimtenes

Kurp tavi prāti traucas, draugs,
Kur domas lidinājās?
Jel nevaicā. Sirds sāpēs sauc:
Kaut drīzāk tiktu mājās!

Tur katrs savā darbā stās,
Tur atgūsim mēs spēkus
Un visus senču tikumus.
Dievs piedos mūsu grēkus.

Kas cilvēks ir bez dzimtenes,
Bez tēvijas bez mājām?
Tik puteklis un pameslis
Zem svešu tautu kājām.
(Jānis Jaunsudrabiņš)

Uz ežiņas galvu liku,
Sargāj’ savu tēvu zemi;
Labāk manu galvu ņēma,
Ne kā manu tēvu zemi.

Mūsu asinis šī zeme,
Mūsu valsts un brīvā slava.
Tādu cilvēku, kā mums ir,
Tādu pasaulē vairs nava.
(Aleksandrs Čaks)

Kur?

Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Kur zāle zeļ viszaļāk?
Dzimtenē.
Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.
Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.
(Pēteris Brūveris)

Tālavas taurētājs

Uz Tālavas biezajiem siliem
Nakts pelēkus palagus klāj.
Pār klusiem koku galiem
Jodi un murgi jāj.

Dus Miervaldis savā pilī,
Guļ viņa ļaužu pulks,
Guļ vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.

Tik augstākās egles galā
Taurētājs nomodā,
Tas spiego pēc ienaidnieka
Tuvu un tālumā.

Te it kā pa sapņiem tam liekas,
Ka slepeni soļi čab,
Ka šķēpi pašķindētu
Un zirgu pakavi klab.

Un troksnis ap egli ceļas,
Un bultas augšup skrien,
Un asu cirvju zobi
Egles stumbrā lien.

„Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!
Tu glābsi sev dzīvību!
Mēs algosim tevi ar zeltu,
Ar godu, ar brīvību!” –
„Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods,
Kas postīdams viņu šauta,
Uz pekli lai rauj to jods!”

Un taurētājs pūš ar spēku,
Ka koka galotne trīc,
Un lejā atskan lāsti,
Un bultas spindz un sīc.

Mirdz lāpu sarkanā uguns,
Sāk cirtiens uz cirtiena līt,
Dreb, šūpojas staltā egle
Un brākš, un gāžas, un krīt.

Un taurētāja krūti
Šķēpi un cirvji šķeļ –
Bet taures skaņas pilī
No miega Miervaldi ceļ.

Un viņš un viņa pulki
Uz cīņu kājas aun,
Un šķēpnešiem pretī drāžas,
Dzen staignājā tos un kaun.

Bet uzvaras gaviļu svētkos
Meitenes vainagus pin,
Un varoni sirmā māte
Sniegbaltos autos tin.

Uz sārta vietu tam taisa
No ozolu pazarēm.
Un līgava puķēm to kaisa
Un dzintara gabaliem.

Un kamēr svaidītās liesmas
Pie dieviem jaunekli nes,
Dzied vīri tam slavas dziesmas,
Raud žēli meitenes.
(Rudolfs Blaumanis)

Latvija

Tur zinu tevi, zeme senā,
Kur lejas zaļo, meži šalc,
Tur pērkons līksmi jodus dzenā
Un saules prieks nāk sirdī salds.

Tur dzirdu tevi, senā daina,
Kad uguns mirdz un līgo skan,
Tad burvība šo dīvi maina,
Tiek dvēsle atkal jauna man.

Tur varoņiem un senčiem dusa,
Tur jaunas ciltis cīņā iet;
Tā latvju zeme, kura klua.
Tā latvju tauta, kura dzied.
(Jānis Akuraters)

Dievs, svētī Latviju!

Dievs, svētī Latviju,
Mūs` dārgo tēviju,
Svētī jel Latviju,
Ak, svētī jel to!

Kur latvju meitas zied,
Kur latvju dēli dzied,
Laid mums tur laimē diet,
Mūs` Latvijā!
(Baumaņu Kārlis – Latvijas himna)

Dievs, svētī cīņām mūs! Dievs, svētī miera gaitām!
Lai vienmēr Latvijai mēs gaišas dienas skaitām!
No pašas jūrmalas līdz svešu zemju malām
Lai mierīgs staigā arkls, ko laukiem šiem mēs kalām!
(Leonīds Breikšs)

Es redzēju sav’ bāliņu
Vidū kara līgojam:
Dumjš zirdziņis, zelta segli,
Sudrabiņa iemauktiņi,
Pieci puški aiz cepures,
Sešas zvaigznes zobenam.
No cepures gaisma ausa,
No zobena saule lēca,
No kumeļa iemauktiem
Mēnestiņa ritināja.

Maza mana tēvuzeme,
divu roku platumā.
Mīļa mana tēvuzeme,
divu roku siltumā

Dziļa mana tēvuzeme,
visa mūža garumā
(Knuts Skujenieks)

Mums ticis viszilākais ezers,
Un rudākais rudzu lauks,
Visbaltākā bērzu birze,
Vismelnākais rupjmaizes klaips.
Un tieši Latvijai ticis
Vissvētākais debesu jums,
Jo savu skaistāko zemi
Dievs ir atdevis mums.
(Laimonis Vāczemnieks)

Latvieša ticība

Daudz vētru mums reiz pāri gājis,
Un, ja vēl daudz mums viņu būs. –
Dievs aicinās kā aicinājis
Arvienu atkal saulē mūs.
Caur laiku laikiem Viņš pa pēdām
Tik tāpēc latvju tautai nāk,
Lai reiz pēc posta un pēc bēdām
Tā celtos spēkā varenā…

Mēs varam iet caur visām mokām,
Mēz varam ciest vēl briesmīgāk:
Jo pacels Dievs uz savām rokām
Mūs tad, kad mūsu diena nāks.
(Leonīds Breikšs)

Tu esi Latvija
Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,
vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
Tu esi Latvija!
(Ojārs Vācietis)

Ir tikai viena Latvija un citas nav
nekur. Tā nāk no senču zemes dzīlēm
un debesīm, kas kopā tur. Kā apmulsis
es noskatos, no malām krusti jūk,
un nojaušu – no tautas malām, no malām
mūsu tauta brūk.

Un kāda dziesma meklē nozudušos vārdus.
Caur nakti saule iemigušā tempļa logos
grūž ugunīgu staru, lai malas dalīdamies
nesadalās, lai vēlreiz nekļūstam par vergu
baru.
(Anšlavs Eglītis)

Augstākais mērķis

Kādreiz sirds man krūtīs saka tā:
– Ja tu alksti mērķa augstākā,
Mērķa, svētāka par kuru nava,
Ej un kalpo dzimtenei un tai,
Spēkus ziedojot kā vienīgai,
Sadedz viss, jo tā jau – māte tava.
(Antons Bārda)

Latvija

Kad domāju par tevi,
Tad sapņi plaukst un atveras kā ziedi;
Zūd smagums viss, gaist sāpes, skumju biedi,
Un dvēsele izplešas līdz bezgalībai.

Līdz bezgalībai izplešas un izjūt,
Ka tava elpa aizsniedz katru vietu;
Cik tālu arī manas ilgas skrietu,
Tavs mīļais tēls vēl tālāk iespēj sniegties..
(Ojārs Zanders)

Kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries.
Buries pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa, buries.
Kur ies mana tauta,
mana dūša tur ies.
Turies debesīs un zemē,
mana nolemtība, turies.
(Ojārs Vācietis)

Latvijā es dzīvoju,
Latvijā es elpoju,
Latvijā es cerēju,
Jaunu, skaistu Latviju.
(Kārlis Skalbe)

Tautas karogs

Savu karogu, dēls, tev es nododu:
Klāt vecums stājas –
Ņem viņu un nes to tālāku,
Kā latvim klājas.

Lai vienmēr paliktu balts un tīrs
Tas mums par slavu,
Dēls, nes to ar godu kā goda vīrs
Caur dzīvi savu.

Un kad te ar pienāk reiz mūža riet
Un spēki plokas,
Tad baltu un tīru, dēls, tālāk to sniedz
Sava dēla rokās.
(Vilis Plūdonis)

Rīga
Ai, šī pilsēta! Dziesmas un lauri
Viņas kaunu un daiļumu sedz.
Atkal gāju kā sapnī tai cauri
Raibā naktī, kad ugunis dedz.
Tumsā redzēju izkārtnes laistas:
Lūdzu, lūdzu, te – manta, kas vērts!
Tumsā sejas kā pasakā skaistas,
Garām aizejot, smaidīja – pērc!
Lepni kareivji soļoja taktī,
Smēja fleitas, un stenēja bass;
Skrandains puišelis, slēpdamies naktī,
Klusi laidās kā sikspārnis mazs.
Balta meitene vērās kā mīklā
Pāri galvām, kur mūzika skan,
Un kā milzīgā zirnekļa tīklā
Ļaužu mutulī nozuda man.
(Jānis Ziemeļnieks)

Dzimtenē

Tur zaļajām lapām pilnas ceļmalītes
Un zālē klusi smaržo kumelītes.
Vai asaras, ko bāra bērni sēja,
Vai rasa, kura nāk un zūd bez vēja,
Uz visām laām zelta sirdis zvīļo:
Tās tevi piemin vēl un mīļo.
Ikkatris mazais zieds dveš tevim: Nāc!

Ja slims tu esi, tiksi dziedināts..
Tur zālē klusi tiktos galvu likt
Un sapņojot dzimtenes debesīs tikt,
Atvērtās dzimtenes debesīs tikt..
(Kārlis Skalbe)

Es Dievam pateicos par to,
Ka piedzimt lemts bij’ Latvijā,
Kur mani katru vakaru
Vējš miegā ieaijā.

Man kāpu priežu sīkstums
Un jūras viļņu spīts
It visās dzīves gaitās
Arvien ir nācis līdz.
(Dz. Inkinga-Paegle)

Maize

Svešu maizi es laužu –
Deg mana delna.
Kaut būtu tā, Latvija,
Tava zeme melna!

Es bāztu to mutē,
Tā būtu man salda,
Zeme no Latvijas
Velēnu galda.

Tās būtu dzīres,
Kur vēlētos lūgta,
Ne sveša maize,
Kas deg un ir rūgta.
(Zinaīda Lazda)

Tautai

Šo domaja, to domāja,
Sveši ļaudis daudz domāja.
Ko domāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedomā!
Tev jādomā: laiks atnāks,
Kad ikkatris domāt sāks.

Šo runāja, to runāja,
Sveši ļaudis daudz runāja;
Ko runāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nerunā!
Tev jārunā: visi cieš,
Lai ar visi līdzi spriež.

Šo darīja, to darīja,
Sveši ļaudis daudz darīja;
Ko darīja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedari!
Tev jādara sevis dēļ,
Lai var dzīvot ilgi vēl!

Šo dziedāja, to dziedāja,
Sveši ļaudis daudz dziedāja;
Ko dziedāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedziedi!
Tev jādzied: tauta zied,
Ja tā tēvu dziesmu dzied!
(Andrejs Pumpurs)

Šī zeme man dārga,
Jo citas zemes nav,
Jo nav arī citu debesu.
Var jau būt, ka kaut kur pa ēteru
Lidinās eņģelīši apzeltītiem spārniem,
Var jau būt, ka kaut kur dod dzert nektāru
No grezniem traukiem, –
Man pietiek, ka uz Latvijas zemes
Eņģeļi ir pārvērtušies stārķos
Un nektāru ražo bites
No pārs hektāriem
Vizbulīšu.
(Roberts Mūks)

Kur zemi lai krāšņāku rastu,
kam skaistākas dziesmas lai dzied,
kā zemi pie dzintara krasta,
kā zemi, kur ābeles zied.

Tā zeme ir dzimtene mana,
te izaugt un dzīvot man ļauts.
Ik puķe tās vārdu man zvana,
šo zemi par Latviju sauc.
(Anna Sakse)

Apsveikumi Latvijas valsts svētkos

Izvēlies apsveikumu