Apsveikumi/pantiņi tēvu dienā

Paldies saku tētiņam
Par gudro padomiņu.
Aizejot tautiņās,
Man netrūka padomiņa!

Tu esi mans mīļais TĒTIS un manā sirdī vienmēr būs tev atvēlēta īpaša vieta.

Lai mums pieder vēl ilgi tavas gādīgās rokas un vārdi,
Ko tu padomam saki, dzīves raizes, kad māc.
Lai vēl ilgi mēs tevi šajās mājās sajūtam blakus,
Lai tu zaļo kā ozols, gadi, ko nenomāc.
Lai mūs stiprini garā un bērnus samīļo cieši.
Lai tavi gudrības vārdi iesējas sirdī kā kvieši.
Lai mūsu saknēm vēl ilgi svēkavots vari būt, tēt!

Kā toreiz, kad vēlējos klēpī Tev ierāpties,
Un tā, kā tikai bērns prot – mīļi pieglausties..
Es šodien Tev gribu pateikt paldies,
Ka esi man tētis, kas nav baidījies
Vienmēr būt mans labākais draugs…
Un šodien nekas nav mainījies,
Tik vien kā drīz pretī mazbērni skries,
Laiks ievilks sejā gadu zīmes,
Pa drusciņai visu, visu no dzīves:
No rudens rītiem, kad sēnēs gājām,
No sienu pļaujas pa takām gar mājām,
No ganību laukiem, kur gotiņas vedām,
No vasaras takām gar kaimiņu sētām,
No ziemas dvesmas, kad pēc eglītes gājām,
No svētku pīrāgiem no mūsu mājām…
No visa, visa, ko kopīgi veicām,
No visa tā, ko viens otram uzticējām…
Tu vienmēr būsi mans labākais draugs,
Vienmēr kā tētis – mīļš un labs..
Es vēl kā bērns Tev pieglausties steidzu,
Un no sirds Tēva dienā sveicu!

Visus darbus, kurus darīt nav spēka
ne mammai, ne brālim, ne māsai, ne man,
izdara tētis.
Kur gan bez tēta lielā spēka mēs visi liktos?
Stāvētu katrs neizdarāmā darba priekšā
un varbūt pat nesatiktos.
Domātu skumjas domas un kaltu plānus,
kā labāk padarīt darbus nepadarāmos,
līdz atnāktu tētis, stiprs kā lācis,
paņemtu katrā rokā pa darbiņam,
mammu, brāli, māsu un mani
uzceltu plecos
un visu paveiktu smiedamies.
Pēc tam tētis mūs pasviestu gaisā,
un mums nebūtu bail
iekrist tēta stiprajās rokās visiem kopā.
/Iveta Skapste/

Katrs no mums –
Dēls!
Mazdēls!
Vectēvs!
Un tēvs!
Katrs no mums tik īpašs un svēts,
Katram no mums pieder it viss, kas ir gūts.
It viss, kas nākotnē sagaida mūs.
Kalni un lejas,
Kāds raud, un kāds smejas,
Bet kopā mēs spodrinām zvaigznes.
Kalni un lejas,
Kāds krīt un kāds ceļas,
Mēs atrodam durvis un bezizejas.
Dēls!
Mazdēls!
Vectēvs!
Un tēvs!
Mēs esam labākais alfabēts –
No burtiem un vārdiem,
No vārdiem un stāstiem,
Mēs ceļojam blakus ik brīdi.
/Jānis Jerofejevs/

Divas mazas mutes sauks: “Tēt!”
Divas mazas sirdis pukstēs līdzi tavai.
Četras mazas rokas lūgs: “Dod!”
Četras mazas kājas skries tev līdzi.
Neaizej! Nu lūdzu! Tēt!
Bet viņš aiziet…
Atnākšu drīz…
Un divas mazas mutes sauks…
Un divas mazas sirdis pukstēs…
Un četras rokas, kājas gaidīs…
/ Anda Bērziņa/

Varu braukt ar ragutiņām
Vai ar trīsriteni dragāt,
Bet visdrošāk tikt uz priekšu
Tētim kukuragā.

Citi noskatās un brīnās:
– Tik liels puika! Kā nav kauna?
Atbild tētis: – Man daudz grūtāk
Bez šīs pičupaunas.
(A. Auziņš)

Tēvs ir katram bērnam savs,
Tāpēc ka tas tētis tavs.
Mīļākais un jaukākais,
Foršākais un stiprākais.

Iemāca tas visu ko,
Katram bērnam svarīgo.
Stāsta jokus arī tas.
Spēlēs līdzi darbojas.

Skriet tad arī ejam mēs,
Kurš gan mūs vairs panākt spēs.
Tētis man vislabākais,
Vienmēr uz šīs pasaules!

Kā visiem bērniem, arī man,
Ir tētis liels un drosmīgs gan.
Katru dienu solī raitā,
Tētis dodas darba gaitā.
No darba mājās viņu gaidu,
Kad durvis atver, tad es smaidu.
Lai tētis būtu labā omā,
Man grāmatas jāsakārto somā.
Mums patīk kopā parunāt,
Tā daudz ko varam uzzināt,
Par to, kas jauns un svarīgs mums,
To nekad neuzzināt jums.
Nieku nav, ir jēga visam,
Jo mēs ar tēti draugi esam.

Ļauj gaismas straumei
Sirdij tecēt cauri,
Tam brīnumam,
ko jauna diena nes,
No mīlestības silto
Vārdu auras,
Lai atkal sasilst
Tava, tēti, dvēselīt!

Tēti, tu esi visās manās mīļākajās atmiņās! Paldies!

Mūsu tētim liels ir klēpis
Sēdēt mums tur ir svēti
Tētim mums ir liela sirds
Tur mums visas bēdas irst

Viņš mums visu labo dod
Tur kur odi ļoti kož
Lietus laikā jaku dod
Miegā lielu buču dod

Tētis mums ir labākais
Visur mūsu mīļākais
Lai dieviņš viņu sargā
Kā viņš mūs visur lolo

Nav tavas rokas piekusušas dot,
Un tava sirds nav piekususi starot.
Tais rūpēs gaišajās, kas, dienas darbus darot,
Ap katru lietu vijas nemanot.
/Veronika Strēlerte/
Un tava sirds nav piekususi starot.
Tais rūpēs gaišajās, kas, dienas darbus darot,
Ap katru lietu vijas nemanot.
/Veronika Strēlerte/

Laternu gaismas apspīdētas
Ēnas teātri spēlē
No malas skatoties
Runā tās it kā svešā mēlē
Kāds klusējot padod roku
Pat tumsā mēs tagad varam apmest loku
Paldies tev – vai tas neskan par maigu?
Asara lēni rit pār vaigu
/Dace Grieze/

Mans tētis tālu prom,
Un katru dienu domāju,
Vai mīļums, ko es jūtu, viņu sasniedz.
Viņš cīnās, cik tam spēka, lai nejustu es izsalkumu,
Bet katru mīļu brīdi es alkstu viņa apskāvienu.
Viņš ir vislabākais un mīļākais,
Viņš man ir viens un vienīgais!
Tam sirds ir liela un plaša
Un nekad neatsaka.
Cik reti gan man gadās
teikt vārdu “TĒTI!”
un samīļot un apskaut,
un teikt: “Es mīlu tevi”
Taču zinu vienu –
Mums vārdi ir lieki…
Viņš ir mans tētis,
Tētis mans.
/Ina Rudņika/

Tēt…kam gan paldies varētu teikt?
Par to, ka dzīvē varu kaut ko darīt, kaut ko veikt.
No tevis mācījies es esmu cīņas sparu,
Ar stipru garu tagad dzīvē daudz ko darīt varu.
Tu man esi piemērs – kaut ņem jebkuru jomu,
Gribu pārņemt visu tavu pieredzes somu.
Tu man rādi piemēru, kā būt par vīru,
Kā būt par tēvu ar sirdsapziņu tīru,
Tu man esi iemācījis dzīvot dzīvi.
Man viss izdosies – vari uzelpot brīvi.
Es tevi mīlu! Man prieks, ka esmu tavs dēls!
Un zini – pasaulē tu esi labākais tēvs!
/Raimonds Blisiņš/

Tēti, kad es padomāju,-
Viegla dzīve man pa māju!
Tu mums esi apgādnieks
Tas gan laikam nav vis nieks.

Augu dienu darbā strādā,
Maizīti mums visiem gādā.
Apavu un drēbju arī
Vajag ziemā, pavasarī.

Tiklīdz pārnāc vakarā,
Jāsāk ar mums rotaļa.
Ja kas mājās saplīsis,
Gan jau tētis sataisīs.

Zāli pļaut un sētu taisīt,
Zāģēt, mūrēt, krāsu maisīt…
Tētis tas, kurš visu var
Tāds kā tu – es augšu ar!

Kas par jautājumu – kam?
Pele saka pelēnam.

Kaķis murrā – tādi nieki,
Manas ūsas – mani prieki.

Paskaties uz manu pusi,
Ūsas skaistākās ir trusim.

Lūsis rūc, nu ko jūs, ūsas
Visu skaistākās ir lūsim.

Sami piepeld.Labāk būs,
Ja tu apskatīsi mūs.

Kamēr es tās ūsas pētu,
Kuram ir visskaistākās,

Mamma saka- mūsu tētim
Ūsas ir visskaistākās!

Ir saulains rīts
Kā spoža zvaigzne,
Ieklaudzas durvis, viņš nāk,
Ar smagu, sastrādātu soli.
Man pretim savu roku sniedz.
Tad atskan rīta sveiciens,
Tik drošs ir tēva plecs,
Pat tad, kad dažreiz asaras acīs,
Tad noder tēva plecs,
Paldies tev, tēt, par pirmo soli,
Iemācīto…
Tu esi tā kā saules stars!

Tēvs, mans paraugs un balsts,
Mans lepnums un spēks,
Kā akmens, aiz kā paslēpties,
Kā klints, aiz kā patverties.
Bet arī mīļš un jauks
Kā zēns, ar kuru pa pļavu skriet
Un no virves šūpoles siet.
Kā tētis, kā paraugs, kā draugs,
Kā sapnis, kurš ir bijis jauks.

Kas ir mammai otra puse?
Kas prot strādāt smagus darbus?
Kas prot taisīt putnu būri?
Kas prot stūrēt auto stūri?
Kas nes plecos mazo brāli?
Kas prot priecāties un jokot?
Protams, tas ir tētis mans
Pasaulē vislabākais!

Tur, tālu, augstu debesīs,
Dievs visas dvēselītes svētī,
Un no simttūkstoš miljoniem
Es izvēlējos tevi – TĒTI!

Nav tavas rokas piekusušas dot,
Un tava sirds nav piekususi starot.
Tais rūpēs gaišajās, kas, dienas darbus darot,
Ap katru lietu vijas nemanot.

Kā toreiz, kad vēlējos klēpī Tev ierāpties,
Un tā, kā tikai bērns prot – mīļi pieglausties..
Es šodien Tev gribu pateikt paldies,
Ka esi man tētis, kas nav baidījies
Vienmēr būt mans labākais draugs…
Un šodien nekas nav mainījies,
Tik vien kā drīz pretī mazbērni skries,
Laiks ievilks sejā gadu zīmes,
Pa drusciņai visu, visu no dzīves:
No rudens rītiem, kad sēnēs gājām,
No sienu pļaujas pa takām gar mājām,
No ganību laukiem, kur gotiņas vedām,
No vasaras takām gar kaimiņu sētām,
No ziemas dvesmas, kad pēc eglītes gājām,
No svētku pīrāgiem no mūsu mājām…
No visa, visa, ko kopīgi veicām,
No visa tā, ko viens otram uzticējām…
Tu vienmēr būsi mans labākais draugs,
Vienmēr kā tētis – mīļš un labs..
Es vēl kā bērns Tev pieglausties steidzu,
Un no sirds Tēva dienā sveicu!

Tēt, Tu man iedevi spārnus,
Māt, Tu man iemācīji lidot,
Lai visaugstākos kalnos,
Es varētu aizspārnot…..
Lai tur meklētu sapņus
Kas debesis piepildīt māk,
Kas visus lietainos mākoņus
No manis prom aizgaiņā…
Sapņus meklējot, mani satika
Baltākā mīlestība,
Tā – kalna virsotne augstākā,
Un tikai man, tikai man lemta.
Un vēl vairāk sajūtu spārnus,
Tālu un ilgi es vēlos lidot,
Bet tikai ar savu mīlestību.
Bez tās es vairs nespēju dzīvot…
Paldies, tēt, ka devi man spārnus.
Paldies, māt, ka mācīji lidot…

Es esmu tāda, kāda esmu, –
Tik stipra skumjās,
Tik mīļa mīlestībā,
Tik patiesa jūtās,
Tik spēcīga darbos,
Tik skaista cerībās.
Es esmu tēva mīlestība,
Tēva cerība,
Tēva spēka avots!
/Zane Sāviča/

Es esmu radusies
no viņa prieka
no viņa aizmiršanās cerības un apmātības
no izelpas kas norimusies čukstā
un ausu gliemežnīcās var joprojām dzirdēt
kā tētis pārpeld okeānu
kā tētis izaug milzīgāks par kokiem
kā tētis saliec tiltus sīkā lodītē
un noslēpj
zem katra spilvena es varu uzmeklēt
kā izžuvusi asara ir mana tēva mīlestība
pat ja viņš nenojauš
es eju tālāk
/Andra Manfelde/

Reiz man apnika būt maziņam
Un nolēmu ka būšu tētis.
Apsēdos uz lielā krēsla
Un milzīgu avīzi paņēmu klēpī.

Ienāk tētis un smejas
Ko tu ķipar buries?
Lai gan tev nopietna seja
Kāpēc avīzi otrādi turi? 

Labi vārdiņi, labi vārdiņi
Šodien lido bez skaita.
Laikam vārdiņi zina un saprot,
Ka visi gaida un gaida.

Labi vārdiņi, labi vārdiņi
Sasilda, apskauj un mīļo.
Laikam vārdiņi zina un saprot,
Cik priecīgi sirsniņā dzīvot.

Labus vārdiņus, labus vārdiņus
Saka un saņemam pretī.
Simts labu vārdu jau pateicām mammucim,
Simts vēl sacīsim tētim!

Kāds vīrs ir laukā,
Viņš zemi ar-
Ko nevar citi,
To arājs var.

Kāds vīrs ir laukā,
Viņš graudus sēj-
Ko nespēj citi,
To sējējs spēj.

Kāds vīrs ir laukā,
Viņš labību pļauj-
Ko neļauj citiem,
To pļāvējam ļauj. 

Kāds vīrs ir mājās,
Viņš sētsvidū stāv.
Otra tāda vīra
Visā pasaulē nav:
Viņš ir arājs un sējējs, un pļāvējs- un vēl
Viņš ir mans tēvs, es- viņa dēls.
( M. Cielēna )  

Pirmais vārds, ko teicu- tētis.
Tētis man daudz ko ir devis.
Ceļojumā vedis!
Un mīlestību devis.
Tētis ir tas, kurš padomus devis.
Tētis ir tas, kurā gudrības smeļos.
Tētis ir tas, kura acīs paskatoties, redzu jaukas lietas.
Tētis ir tas, uz kura lūpam paskatoties, redzu pār tām līst daudz labu vārdu, kurus
viņš man ir teicis.
Es mīlu savu tēti!

Siltums no saules,
Mīlestība no tēta,
Spēks no zemes,
Gudrība no grāmatas.

Lai es augtu liels un stiprs,
Tēta padoms noderēs,
Vienmēr labi mācīties,
Zināšanas gūt.

Dzīvē vienmēr sajutīšu,
Tēta gādību un rūpes,
Mani vienmēr pasargās,
Daudz ko dzīvē iemācīs.