Apsveikumi un pantiņi ziemassvētkos

Klau, atkal traucas nākamais pie mums
Kā zelta čūska asti kostu zobos.
Viss pagājušais rūgtums, nogurums
No sirds kā veca pūķa āda lobās,
Un paļāvīgus – kā reiz sakotnē –
Mūs līksma roka iemet nākotnē.

/B.Mārtuževa/

Lai sveces iededzam, ap egli stājam,
Lai aizmirstam, cik bijis rūpju, likstu!
Lai domājam mēs šovakar par mājām,
Par Tēvzemi, par mūsu mūža ligzdu!
Un svētā klusībā lai lūdzam Dievu:
Ļauj dzīvot mūsu zemei tā kā klājas,
Liec, lai ir mazāk neauglīgu nievu,
Lai esam un lai jūtamies kā mājās!

/J.Osmanis/

Re, skaties – nelaime prom bēg,
Nakts pārtapusi dziesmā.
Ja tavās rokās svece deg,
Sirds arī – baltā dziesmā.

Pār ceļu birst sniegi irdi,
Ceļš aizvijas tāls un plats.
Tu atnāc ar skanīgu sirdi,
Mans Jaunais gads.

Tu manai lietainai vasarai
Atnesi atvasaru.
Nu garos ziemas vakarus
Mierīgi sagaidīt varu.

Kā pietrūkst mūsu steidzīgajām dienām,
Kas lejup mīkstām, baltām pārslām plok?
Snieg klusā nakts un iespēj visu vienot…
Šo sirdsmieru – par dāvanu ņem to!

Logu acīs uguns dzirkstī,
Tumsā metot gaismas tiltu.
Kā no tuva drauga pirkstiem
Sirdī ielīst gaismas siltums…

Zvaigžņu lietus nolīst klusi,
Visa zeme mirdzēt sāk.
Griežas gads uz otru pusi,
Balti Ziemassvētki nāk.

Vienā rokā zvaigžņu sveces,
otrā – sarmots egles zars.
Pārnācis no gadu trimdas,
stāv aiz vārtiem svētvakars.

Nāca veci, nāca jauni
Ziemassvētku vakarā:
Jaunie nāca padejot,
Vecie nāca desas ēst.

Aizmirsti nedienas vakarējās.
Ietinies putenī, ietinies vējā,
Izej caur sarmoti baltu ciemu
Uz savu ziemu.

Ticu Saulgriežu sniegiem, kas zemi
tīru un mirdzošu padarīt nāk,
Ticu Ziemassvētku klusajam brīnumam,
kuram dvēselē jāienāk.

Gausi brien ausma gainīgā,
Pārstaigā nolaistiem plakstiem.
Ieliksim svecīti vainagā
Baltu starp skujiņu rakstiem.

Mums ir sava un vienota sāpe, ko sūdzēt,
Klusums starp svētajiem zvaniem kad dimd.
Ikkatrs sirdī un kopīgi lūdzot
Ticēsim, cerēsim, izdzīvosim!

Mīlestību – mazliet vairāk nekā vakar,
Sapņus – vairāk nekā šodien,
Un draugus – tuvu, tepat, blakām.

Cik ātri griežas dzīves rats,
Te aizskrien gads, te atkal gads,
Te sudrabs balts jau matos mirdz,
Tik vienmēr jauna paliek sirds!

Cik rāmi, cik brīvi un lēni
Pār pasauli pārslas laižas!
Un vietas vairs nepaliek ēnām –
Gan takas, gan domas ir gaišas.

Rūķu cilts no laika gala
Jaunā gada laimes dala,
Un, lai tās jums vairāk būtu,
Savus vēlējumus sūtu…

Ir dīvaina sajūta gadu mijā
Kad zvaigžņotā debess sudrabu sijā,
Tad zogas gan prieks, gan neziņa krūtīs,
Ko nākamā gada puteņi sūtīs –
Ir dīvaina sajūta tādā brīdī:
Tu pats it kā stāvi durvju priekšā,
Bet domas senjauatrodas iekšā.

/J.Tabūne/

Tik balta, klusa ziemas nakts,
Guļ zeme, tērpta sniegā.
Līdz pusnaktij vienviena takts,
Vējš elpo dvašā liegā.

Līst mēnessmūzika
uz smalkām zaru stīgām.
Līdz milzu vijole
kļūst piesniegušis mežs.
Un skanēt liek
pat pārslu bezdelīgām,
Kad dienai pāri
tumsa spārnus pleš.
Plīv sveču liesmiņas,
nakts iet uz pirkstu galiem.
Sirds tic kā bērnībā,
ka brīnums ciemos nāks,
Kad pusnakts stundā
Jaunais gads pār zemi,
Pilns cerību un sapņu gaitu sāks.

/K.Apškrūma/

Mums vajag pārslu sevī glabāt,
Mums vajag sudrabotu gaismu krāt,
Mums vajag sauli tuvu sirdij klāt!

Uz Jauno gadu dāvāsim
Cits citam labus vārdus mēs,
Lai tie pavisam neizzustu
No steigas pilnās pasaules.

Aizsūti pasaulei laimīgu domu
Un neteic tai ceļu –
Tā aizies, aplidos pasauli
Un atgriezīsies pie tevis.

Sarmas pilni koku zari,
Tālums dūmakās viss tīts,
Tāds tu senāk arvien biji,
Pirmo Ziemas svētku rīts.

Cūkas kājas skuldurītis
Budēlim kulītē,
Lai varētu smagi lekt,
Istabiņu dimdināt.

Tāli, tāli čigānos
Ziemassvētku vakarā,
Lai liniņi gari auga
Mālotā kalniņā.

Eita, bērni, čigānos
Ziemassvētku vakarā;
Dos pupiņas, dos zirnīšus,
Dos cūciņas smecerīti.

Lēni, lēni lido sniegi,
Lai tie kā saldi miegi,
Apņem visas ļaužu bēdas,
Neatstāj nevienas pēdas.

/Ē.Zālīte/

Sirds tādu savādu prieku nes.
Dvēseles klusu gaišumu nes.
Nes Ziemassvētkus sirds
Un dvēsele nes
No visdziļākās iekšienes.

Lai sasildās sirds tai baltajā dziesmā,
Ko šovakar zeme debesīm dzied.
Lai nosargā sevī to svecīšu liesmu,
Ar kuru var droši caur puteņiem iet.

Sapņu garās, zilās eglēs
Zelta čiekuriņi skan,
Dzidri sudrabainā lejā
Zvaniņš dzirdams san un san.

Lai gaiša Jūsu Jaunā gada taka,
Lai prieks un saule tajā vietu rod,
Lai rokas labu darīt neatsakās,
Sirds savu siltumu lai citiem dod.

Lai sanāk garšīgs svētku rausis,
Lai ziemas salā nesalst ausis,
Lai zaļā egle koši mirdz
Un Jauno gadu nosvin sirds!

Zaļš egles zars uz balti klāta galda
Par mīlestības mūžīgumu pauž,
Un visā telpā ceļas smarža salda.
Šķiet, Tava dzīvā roka mani glauž
Un sapnim īstenību noliek blaku;
Gars saskanīgi maigas ainas auž.
Kāds miers un klusums! Ne vairs vārdu saku,
Tik redzu: staro zaļais egles zars
Un paver mūžību kā dziļu aku,
– Uz balta galda zaļais egles zars

/A.Lazda/

Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
ved mūs pretim kādam baltam klusumam,
aiz kura ir kaut kas mīļš,
sen aizmirsts un pazaudēts,
kas mums atkal no jauna jāatrod…

/K.Skalbe/

Ikkatrai domai Jaunā gadā
Kā jaukam, gaišam sapnim būt,
Ikkatrai domai, katram sapnim
Par drīzu īstenību kļūt.

Kluss putnu koris dzied,
Vairs nesalst kājas sniegā.
Neviens vairs never durvis ciet
Šai pārtapšanas priekā.

/G.Račs/

Ar gaišu laimi, spožām zvaigznēm,
Ar labu domu, mīļu dziesmu,
Ar zaļu, kuplu egles zaru
Lai katram atnāk svētku prieks!

Es gribu degt un starot tā
Kā svece egles zariņā,
Jums silti roku noglāstīt
Un mīļus vārdus pasacīt.

Nu esmu es tik gaišs
man liela laime kaiš
es nezinu – kāpēc
nu viss tiek pieminēts
tā lāsteka, kas krīt
pie akas spainis slīd
pa lauku lēnām vien
re, zila egle brien.

Ļauj sirdij klusi saprast,
Cik Dieva laiks šis svēts,
Kad atkal ejam atrast,
Kas bija pazaudēts.

Visu gadu naudu krāju,
Ziemassvētkus gaidīdama;
Nu atnāca Ziemassvētki,
Nu naudiņa jātērē.

Vienalga, esi liels vai mazs,
Nav it neviena liekā.
Jo visi saņem dāvanas
Šai Ziemassvētku priekā.

Atveriet, atveriet sirdis,
Atveriet gaismai gan.
Visu svētnamu zvani
Lielajam brīnumam skan.

Jau torņa zvani
Svētvakaru junda,
Rimst dienas troksnis,
Klāt ir lielā stunda,
Kad mīlestība dzimst.

Kad zvani zvana – notiek piedošana.
Un, tāda kā svētbrīdī gūta,
Most dievišķa jūta
Par eņģeli būt.

Lai Ziemassvētki sirdi vij ar prieku,
Ar cerībām, ka rīt viss labāk būs.
Lai aiziet prom pa tīru, baltu sniegu
Tās rūpes, kuras nomākušas mūs!

Svinēsim dienu,
kad sauli kā zvanu
Saulgrieži augstāk
pie debesīm vilks.

Ir atkal Ziemassvētki klāt,
Ir miers un klusums dziļš:
Pie katrām durvīm pieklauvē
Kāds ciemiņš gaidīts, mīļš!

Šai Ziemassvētku naktī
Lai valda līksms prāts,
Ēst pīrāgus un torti
Pie manis ciemos nāc.